Vitauts, Smuidra, Smuidris |Otrdiena 20. Februāris 2018
Sadaļa: Home » Dienas ziņa » Ekskluzīvi: Atklāti par sportu un audzēšanu: Līga Pētersone
  • LetaDEAC

Ekskluzīvi: Atklāti par sportu un audzēšanu: Līga Pētersone 

SIA Princis ir ģimenes uzņēmums. Saimniecība Ozolnieku novadā iekārtota trīs staļļos – atsevišķi mīt jaunzirgi un kumeļmātes, bērnu un apmācību zirgi/poniji, un sporta/tirgojamie zirgi. Uzņēmumam pieder vidēji 75 zirgi, ieskaitot kumeļus, taču klāt vēl nāk arī citu privātīpašnieku lolojumi.

Speciāli elittesport.lv stāsta SIA Princis līdzīpašniece, sportiste Līga Pētersone:

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Kādēļ dzīvi izvēlējies saistīt ar zirgiem?

Stallis sākotnēji piederēja maniem vecākiem (Modris un Gunta – red.piezīme). Pēc skolas bija jābrauc pie zirgiem, lai būtu mammai un tētim “acīs”. Tā arī pieradu, iemācījos jāt un iepatikās. Ar varu jau mūs jāt neviens nespieda, ļāva iemēģināt roku dažādās lietās. Esmu mēģinājusi arī spēlēt klavieres un dejot, bet vienmēr kaut kā atgriezos pie zirgiem.

Kā ģimenē sadalīti pienākumi?

Es vadu sporta un tirgojamo zirgu stalli. Manā pārziņā ir jaunzirgu sagatavošana sacensībām, darbojos kā pārdošanas menedžeris. Brālis Andris ir atbildīgs par barības sagādi un tehniskajām lietām. Otrs brālis Gints dzīvo Vācijā un arī ir saistīts ar zirgiem. Tētis ir visiem “priekšnieks”. Mamma uzrauga mācību procesu, iesācējus un mācību zirgus. Darba mums pietiek visiem.

Kāds ir tavs dienas režīms?

No rīta parasti padaru visus administratīvos darbus, tad dodos uz stalli. Dienā strādāju ar 5 vai 6 zirgiem. Palīga ikdienā man nav, segloju pati. Vēlā pusdienlaikā sāk nākt skolnieki. Stallī ziemā parasti esmu līdz septiņiem vakarā, vasarā – pat līdz tumsai.

Kādēļ izvēlējies konkūra disciplīnu?

Man šķiet, ka konkūrā ir vairāk azarta, tas ir interesantāks. Arī mani vecāki vairāk bija koncentrējušies uz konkūra disciplīnu. Reizēm es pastartēju iejādē kādā jaunzirgu shēmā, bet tādēļ, lai krātu zirgim pieredzi. Man patīk tā saucamā konkūra iejāde – zirgam ir jāprot mainīt kājas, sānkustības (plecs) jāprot, jāvirzās brīvi no kājas. Paklausība ir svarīga.

Jūs rīkojat arī sacensības?

Mamma šajā jomā ir galvenā iniciatore. Divreiz gadā rīkojam “Branku pavasara” un “Branku rudens” kausus. Uzaicinām apkārtējos klubus. Tās nav ieskaites sacensības, bet sporta pasākums iesācējiem un jātniekiem ar jauniem zirgiem. Jātnieki pie mums gūst pieredzi kā uzvesties sacensībās, apgūst maču noteikumus.

Tu un sports – kādas ir savstarpējās attiecības?

Sports kā tāds man vairs nav galvenais uzsvars. Iespējams, nu ja esmu pieradusi, ka nevaru atļauties nedēļām ilgi būt sacensībās, prom no mājas. Tik lielu sportu es laikam nemaz negribētu, jo tam ir ļoti daudz jāziedo. Esot prom sacensībās, jaunie zirgi paliktu nestrādāti. Pie tam, man ļoti patīk trenera darbs, patīk tā sajūta, kad dod savas zināšanas citiem. Labprāt dažas nedēļas nogales gadā aizbraucu uz Baltijas sacensībām, kur varu startēt pati un paņemt līdzi savus skolniekus. Pērējā laikā startēju Latvijā.

Vai ir kas tāds, kas Latvijā jāšanas sportā tev kremt?

Vēlos, lai jauniešiem būtu bagātāki vecāki, kuri spētu iegādāties labākus zirgus un virzīt savus bēnus uz priekšu. No savas pieredzes jūtu, ka vecāki arvien vairāk ziedojas savu bērnu labā.

Ko tu kā audzetājs vari dot jāšanas attīstībā?

Man, kā Latvijas audzētājam, ir vīzija, kam varētu derēt Latvijas šķirnes zirgs. Augstākam sportam paredzētos, labos zirgus mēs varam ievest no Vācijas, Holandes vai Beļģijas, bet Latvijas zirgu es redzu tieši jauniešiem. Mums, audzētājiem, ir jādomā kam un kādus zirgus mēs audzēsim, kāds būs Latvijas šķirnes zirga pieprasījums. Es redzu, ka pieprasītājs varētu būt vietējais jaunietis. Protams, zirgā būs jāiegulda profesionāls darbs un finansiālie līdzekļi, jo zirgs sportam ir jāsagatavo. Ceru, ka ar laiku, vecāki varēs atļauties saviem bērniem iegādāties jau sagatavotu zirgu un jauniešiem kopā ar to būs izaugsmes iespējas.

Vai šajā situācijā ir arī kaut kas pozitīvs?

Ar katru gadu jūtu pieaugošu interesi par zirgiem. Vairāk rodas arī to, kuri spēj finansēt treniņus, sacensības. Labi, ka ir izveidota Baltijas līga, kuras sacensību laikā bērni un jaunieši var redzēt, kas notiek ārpus Latvijas, var samēroties spēkiem ar vienaudžiem no blakus valstīm.

Ko tu teiktu tiem bērniem un jauniešiem, kuri baidās no konkurences?

Normāli no konkuences rodas vēlme celt savu personīgo līmeni. Bērniem un jauniešiem nevajadzētu no konkurences baidīties, jo tā liek pilnveidoties. Ja kāds sāk atpalikt, tad ir jādomā ko darīt, lai atkal noķertu pirmos un sasniegtu līdera līmeni – vairāk trenēties, tikt pie labāka zirga, meklēt iespējas, piedalīties semināros utt. Ir labi, ja kāds atbrauc viestreniņos, bet domāju, ka Latvijas jaunieši būs spēcīgāki tikai tad, ja viņiem būs spēcīgi mājas treneri, kas ar šiem jātniekiem strādās ikdienā un, protams, labi zirgi, jo bez laba zirga neviens treneris nespēs palīdzēt.

Kas tavā izpratnē ir labs zirgs jaunietim?

Gana mierīgs un paklausīgs, bet ar “dzirkstelīti”. Ar spēju startēt maršrutos ar šķēršļu augstumu līdz 130 cm. Ja zirgs spēj mājās pārlekt atsevišķu 130 cm šķērsli, tas vēl nenozīmē, ka viņš varēs izlekt 130 cm maršrutu. Vēl – vislabāk, ja kāds pieredzējis jātnieks zirgam ir ielics pareizos pamatu. Labs zirgs ir labs skolotājs jaunam jātniekam.

Ja tev būtu iespēja, ko tu Latvijā jāšanā uzlabotu?

1) Radītu vairāk labu jāšanas laukumu, uz kuriem varētu rīkot sacensības. Mums bieži iznāk lekt uz vieniem un tiem pašiem laukumiem. 2) Vēl es rīkotu ziemā biežāk sacensības. Žēl, ka pamatā tikai Kleistos ziemā kaut kas notiek. 3) Radītu vairāk “rokrakstus” maršrutu sastādīšanā. Radītu iespēju vairāk un dažādiem maršrutlicējiem likt maršrutus sacensībās. Uz vietējām sacensībām uzaicinātu no Rietumu puses kādu maršrutlicēju. Jo dažādākus maršrutus leksim, jo tas mūs vairāk pilnveidos.  

 

Līdzīgi raksti:



REKLĀMA